Vai tu esi dzirdējis, kas ir Ātruma cilts? Tas ir televīzijas raidījums LTV7 kanālā, kuru jau piekto gadu skatās tie, kam tīk ātrums, motoru rūkoņa, benzīns un adrenalīns. Ātruma cilts tur rūpi par visiem, kas ir dulli, ātri un kustigi. Viņus vienmēr var atpazīt pēc benzina smakas, eļļainām rokām un mirdzuma acīs, ieraugot kautko, kas spēj ātri pārvietoties. Ātrums reibina. Tie, kas baidās tajā atzīties, joprojām stāv ārpus cilts sētas un uzskatāmi par izradītajiem, bet pārējie tikmēr jau otro gadu simtu svin cilvēces izgudrojumu, kas visvairāk ir pārvērtis pasauli – iekšdedzes dzinējs!

LTV7 raidījuma «Ātruma cilts» vadītāju Sanitu Pelēķi nekad nesastapsiet tamborējot vai adot!

Ekstrēmo tumšmati jeb LTV7 raidījuma «Ātruma cilts» vadītāju Sanitu Pelēķi nekad nesastapsiet tamborējot vai adot, drīzāk pie auto vai mocīša stūres. Nākotnē Sanita vēlas apgūt lidmašīnas vadīšanu. Viņa tiek dēvēta par Latvijas ātrāko meiteni, lai arī nav piedalījusies auto sacīkstēs.

2

Cik ilgi vadi LTV7 raidījumu «Ātruma cilts»? Pastāsti, kā nokļuvi līdz televīzijai!

Tas bija pirms pieciem gadiem. Draudzenes vīrs Andris Berķis tajā laikā bija LAF (Latvijas Automobiļu federācijas) ģenerālsekretārs. Viņš zināja, ka vēlos strādāt televīzijā. Pauls Timrots meklēja meiteni jaunajam raidījumam. Andris man iedeva Timrota telefona numuru un teica: «Zvani!» Piezvanīju, satikāmies. Tajā pirmajā reizē Pauls iestūma man rokā mikrofonu un teica: «Ej nointervē onkuļus.» Bet es taču nezinu, kas jāprasa un kas tās par mašīnām. Uz ko Pauls atbildēja: «Nu re! Tad ej un to arī noskaidro!» Tā arī tas viss sākās. Pirms tam zināju tikai divus autosportistus – Andi Neikšānu un Haraldu Šlēgelmilhu. Sacensībās biju bijusi vienu reizi – autokrosā. Sāku visu no nulles. Patika ātrums, daudz runāt un labā sajūta, ka esi īstajā vietā kopā ar īstajiem cilvēkiem – Timrotu un Miķelsonu, kuri ir mani priekšnieki. Pirmajā gadā viegli nebija. Tiku iemesta lauciņā, par kuru neko nezinu, piedevām uzreiz no manis tika prasīts augsts līmenis. Ar asarām un puņķiem pa naktīm montējām raidījumu, bet es zināju, ka to gribu un, ja klausīšu, – raidījums būs labs. Protams, līdz Timrotam man vēl tālu, bet man ir mērķis un ir no kā mācīties, no pašiem labākajiem! Man uzticas profesionāļi, un tas man ir ļoti svarīgi. Nepārtraukti mācīties no labākajiem, tas ir manas dzīves piepildījums!

Tevi dēvē par Latvijas ātrāko meiteni, vai arī ikdienā esi ātra jebkurā jomā?

Man ir aizdomas, ka daudzi cilvēki nezina manu vārdu, jo viņi domā, ka mans vārds ir Ātrums. Draugi jau smejas, varbūt jāmaina Sanita Pelēķe uz Ātruma Cilts. Esmu ātrākā meitene Latvijā, pat nepiedaloties sacensībās! Tik lielos ātrumos, kādi ir sacensībās, pati neesmu stūrējusi. Ja nav skolas un pieredzes, tas ir pārāk bīstami! Kuram katram nevajag un arī nedrīkst dot iespēju, nu, piemēram, pa Biķernieku trasi ātri braukt. Tur var sanākt auto plācenis un putras cilvēks.

Ikdienas darbā ātra esmu lietu menedžēšanā. Piemēram, ja kaut kas mainās un situācija kļūst nekontrolējama, citiem iestājas stress. Toties es saku: «Viss, miers. Vienmēr ir cits variants un risinājums!»

Pastāsti, kāda ir ātrākās meitenes ikdiena.

Raiba. Dažādas filmēšanas raidījumam «Ātruma cilts». Vienu dienu jānoskaidro, kas ir Krastin auto, citu dienu jau mani rallists Ivars Vasaraudzis vizina pa trasi ar sporta auto, pat ja tikai jānofilmē mašīnas detaļas. Vēl tagad atceros – mēs toreiz tā iekarsām, ka vairāk nekā pusi no dienas tur pavadījām. Ne jau filmējot, bet gan vizinoties. Dažkārt nākas lidot ar lidmašīnām. Pēdējo reizi iemēģināju sporta lidmašīnu. Ātri lidojām un, protams, gaisā tika izpildīti triki. Tajā reizē pilots man stāstīja: «Sanita, ja gribi būt avio pilote, atceries – vadīt boingu ir tas pats, kas autobusu, – garlaicīgi.»

Vai neesi domājusi pamest Latviju un savu karjeru veidot ārvalstīs?

Ārzemēs, protams, ir lielākas iespējas. Tur var ātrā laikā ļoti daudz iemācīties. Un, ja es tur darītu to, ko šeit, tad braukātu ar «Lamborgini». Taču ir viens bet! Ārzemēs tu esi viens no daudzajiem. Lai izsistos un sasniegtu to, ko šeit, ir jābūt nežēlīgam gan pret sevi, gan arī savā veidā pret konkurentiem. Kāpēc tur būt vienam no daudzajiem, ja šeit es varu būt viena starp padsmit. Piedevām Latvijā ir mana ģimene un draugi. Visdrīzāk karjeru veidotu ārzemēs tikai tad, ja varētu viņus visus ņemt līdzi.

Liekas, ka tev vairāk patīk vīrišķīgas izklaides – autobraukšana, moto braukšana, šaušana, nevis sievišķīgas nodarbes – tamborēšana vai adīšana. Kāpēc tā?

Man ārprātīgi patīk tie brīži, kad trīc rokas un ķermenis, bet tai pat laikā smaids ir pa visu seju un to nav iespējams kontrolēt. Vienu vārdu sakot, man patīk ekstrēmas lietas. Tādas, kur sākumā sevi ir jāpielauž, lai to vispār darītu. Tamborēt un adīt man šķiet garlaicīgi. Nekas nenotiek! Sēdi un ķimerējies. Man arī nav tik lielas pacietības. Gribu vienmēr visu un uzreiz. Taču katram jādara tas, kas patīk, jo tikai tā dzīvē var justies patiesi laimīgs.

3

Tev ir pieci tetovējumi, pastāsti, kā nolēmi tetovēties?

Katram tetovējumam ir sava nozīme. Visi saistās par lietām un emocijām, ko savā dzīvē esmu pieredzējusi. Tas ir kā sava veida atgādinājums. Jo bieži vien, skrienot pa dzīvi, mums nav laika apstāties un padomāt par vērtībām, par sajūtām. Dažkārt nākas uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa. Bet manu tetovējumu nozīme ir un paliks tikai pie manis. Pat daudzas draudzenes nezina to pilno nozīmi.

Tev patīk nemitīgi mainīt savu vizuālo tēlu un frizūras, kas tevi iedvesmo to darīt?

Man nepatīk rutīna. Es to nevaru izturēt! Pirms pāris gadiem nolēmu strādāt kādā firmā par biroja administratori. Mani kolēģi Pauls ar Osīti pat smējās: «Nu, nu, cik ilgi izturēsi!» Kā jums šķiet? Divas nedēļas. Tā vienveidība mani smacēja un beidza nost. Tas pats ir ar manu vizuālo tēlu un frizūrām. Jau no laika gala esmu to mainījusi. Es nespēju visu laiku ģērbties vienā stilā vai visu mūžu staigāt ar gariem matiem. Dzīvojam tak vienreiz. Mati ataugs, drēbes var nopirkt jaunas.

Tu esi fotografējusies kaila žurnāla «Playboy» fotosesijā, vai tas ir kaut ko mainījis tavā dzīvē?

«Playboy» fotosesija manā dzīvē nav neko mainījusi. Tā bija sava veida rutīnas kliedēšana un man neierasta darbība, kas savā veidā deva adrenalīnu. Man galvenais nosacījums bija, lai fotogrāfijas taisa sieviete, jo viņas uz kailumu skatās citādi nekā vīrieši. Kad pateicu omai, ka būšu žurnālā «Playboy», viņa nebija laimīga, bet, kad redzēja bildes, teica, ka esot zolīdas. Viņai nevajadzēja kioskiem garām iet ar līkumu.

enis, bet tai pat laikā smaids ir pa visu seju un to nav iespējams kontrolēt. Vienu vārdu sakot, man patīk ekstrēmas lietas. Tādas, kur sākumā sevi ir jāpielauž, lai to vispār darītu. Tamborēt un adīt man šķiet garlaicīgi. Nekas nenotiek! Sēdi un ķimerējies. Man arī nav tik lielas pacietības. Gribu vienmēr visu un uzreiz. Taču katram jādara tas, kas patīk, jo tikai tā dzīvē var justies patiesi laimīgs.

1

Pievieno komentāru